Man jautā – ja tu izliecies tik briesmīgi gudrs, ko tu Latvijas valsts varas vietā izdarītu ar okupācijas pieminekli? Nu, tā, lai nav jārīko gadiem ilgi iepirkumi, kuros uzvar Attīstībai/Par piesūcekņi, un lai Krievija mums tāpēc karu nepiesaka (viņi pašlaik ir galīgi traki, viņi visu ko var), bet lai piemineklis līdz maijam ir gar zemi?
Atbildēšu.
Vismaz man Latvijas valsts varas vietā būtu ļoti bažīgi pašlaik ar oficiālu lēmumu likvidēt okupācijas pieminekli. Skaidrs, „tauta” grib, bet histēriskākā un aizrautīgākā tautas daļa – tā, kurai visos laikos ir paticis uzdoties par visu tautu vai vismaz tās nozīmīgāko daļu – ne vienmēr apzinās risku apmēru. Skaidrs, ka ziepes būtu, jautājums – cik lielas.
Mans pieņēmums – Putins&Co pašlaik izskatās tik ļoti kukū, ka šādā gadījumā iebrukt Latvijā varbūt arī neiebruktu, bet ar kādām gluži parastām, nebūt ne kodolraķetēm pa mums uzšautu gan un tad, acis plikšķinot, pateiktu – oi, jums tur pašiem kaut kas uzsprāga, lāpiet nu savus HESu dambjus vai lieciet no kripatiņām kopā savu Brīvības pieminekli, mēs tur ņi pri čom.
Bet var būt arī cits piegājiens. Manuprāt, nesalīdzināmi gudrāks un efektīvāks. Izmantojot pretinieka iecienītās hibrīdmetodes.
Daudzi to vairs neatceras, bet deviņdesmitajos gados bija patriotiski cilvēki – saucās pērkoņkrustieši -, kas 1997. gada 6. jūnijā mēģināja pieminekli uzspridzināt. Nekas viņiem nesanāca, divi no viņiem gāja bojā, un domāju, ka gan jau viņu cildenos nodomus vēsture vēl novērtēs. Jebkurā gadījumā – ideja palika.
Es Latvijas valsts varas vietā neviltoti un aizrautīgi brīnītos, ja pēkšņi kādi jauni, neformāli, nez no kurienes uzradušies patrioti – šoreiz profesionāli un efektīvi – ņemtu un vienu nakti okupācijas pieminekli uzlaistu gaisā.
Es publiski sašustu un TV ekrānos plēstu matus, es sāktu visas iespējamās izmeklēšanas, kas būtu tikpat efektīvas kā Zolitūdes „Maksimas” lietā, es izteiktu oficiālas līdzjūtības visiem sarūgtinātajiem krieviem, es nekavējoties skrietu pašņaukāties krievu vēstnieka kaklasaitē, es visus vēstniecības atlikušos darbiniekus iesaistītu izmeklēšanā, es izsludinātu metu konkursus jaunam piemineklim, es aicinātu piedalīties visus Kremlim pietuvinātos arhitektus, un tā tālāk, un tā tālāk.
Ar vārdu sakot, es nedotu nekādu iespēju Krievijai uz notikušo reaģēt ar bruņotu spēku. Protams, var arī neizdoties, bet izredzes būtu daudz labākas nekā demonstratīvas pieminekļa likvidēšanas gadījumā.
Un visu šo laiku es aiz muguras turētu no Ilzes Viņķeles patapinātos čurikus. Jo, lai nu ko, bet jebkuru pasākumu novilcināt uz pāris desmitgadēm un pēc tam klusām norakt Latvijas valsts vara māk izcili.
Bet lieta būtu padarīta.
P.S. Savu personisko viedokli par pieminekļiem esmu izteicis jau sen. Es personiski nenovāktu nekad un nevienu, jo ikviens piemineklis ir atgādinājums - jā, reizēm arī ļoti nepatīkams, pat neciešams - cilvēkiem par to, ko viņi paši vai viņu senči ir gan pielūguši un atbalstījuši, gan samierinājušies un pieļāvuši. Manuprāt, šādi atgādinājumi ir nepieciešami, lai cilvēki mācītos un turpmāk rīkotos, iespējams, citādi. Neizskatās gan, ka tā notiek pārāk bieži, bet vienmēr jau var cerēt uz to labāko.
Avots: pietiek.com
REKLĀMA
GARŠĪGAS RECEPTES KATRAI DIENAI!
REKLĀMA